piektdiena, 2011. gada 29. jūlijs

Reizēm pasapņoju....un rodas dzeja.

Kā viegla pieneņpūka, baltiem lindrakiem,
Es aizskrienu pāri laukiem, klajumiem
Kājas basas, rīta rasā samirkušas
Sirdī senas ilgas nez no kurienes iznirušas.
Plaukstās paslēpies taurenītis klusi, klusi,-
Tie sapņi, kas sirdī dus
Pēkšņi atdzimuši.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru